"Saldus Zeme" 2008. gada Marts
Februāra vidū pulciņam saldenieku bija mazi svētki — apritēja gads, kopš mūsu rajonā darbojas starptautiskā labdarības organizācija "Art of Living". Tās rīkotajās "Dzīves mākslas" nodarbībās ar jogas, meditācijas, elpošanas vingrinājumiem var iemācīties uzlabot pašsajūtu, atbrīvoties no stresa un paraudzīties uz sevi un pasauli citādi.
Latvijā "Art of Living" pazīstama trīsarpus gadu, bet Lietuvā — jau piecpadsmit. Tāpēc nav brīnums, ka pirmais jogas skolotājs, kas gan Latvijā, gan Saldū vadīja "Dzīves mākslas" 1. līmeņa jeb pamatkursu, bija lietuvietis — arhitekts no Kauņas AĻĢIS BURAITIS.Jubilejas dienā viņš atkal mācīja saldeniekus, bet pavisam Latvijā Aļģis vadījis 14 pamatkursus.
Kā ir mācīt latviešus?
- Vienkārši un viegli, jo latvieši un lietuvieši ir līdzīgi. Latviešiem ir skaista īpašība — viņi ir atturīgi, bet, ja notic, tad šī ticība paliek dziļi dvēselē. Pirms gada Saldū tika iesētas pirmās sēklas, un tagad var redzēt augļus — ir izveidojusies pastāvīga grupa, notiek kursi, kuros iesaistās aizvien jauni cilvēki. Katrs šajos kursos var paņemt sev tik, cik vēlas, — atstāt iegūtās gudrības zināšanai vai aktīvi izmantot un turpināt mācīties. Jebkurā gadījumā viņi būs ieguvēji.
Kāds bija jūsu ceļš uz jogu un "Art of Living"? Kāpēc cilvēki vispār meklē šo ceļu?
— Cilvēki meklē sevi un atrod ceļu, kas ved pie sevis. Mēdz teikt, ka tad, kad ir skolnieks — cilvēks, kas meklē —, skolotājs arī atradīsies. Mans ceļš sākās 1993. gadā, kad aizgāju uz "Dzīves mākslas" pamatkursu Kauņā (tas bija otrais Lietuvā). To vadīja skolotāja no Polijas, un vēlāk viņa bija ļoti izbrīnīta, redzot, ka es turpinu apgūt "Dzīves mākslu", — esot cerējusi vēlreiz ieraudzīt jebkuru, tikai ne mani.
Bijāt skeptiķis?
— Jā! Man patīk analizēt, nemitīgi jautāju un biju ar kaut ko neapmierināts. Tagad astoņus gadus mācu pats un ļoti priecājos par tādiem cilvēkiem — nikniem. Jo niknums, kas dzen uz priekšu un liek izdibināt, iebilst un preparēt informāciju, piemīt nobriedušiem cilvēkiem ar labu intelektu. Tur ir potenciāls. Tie, kam vienalga, parasti neniknojas, viņi visu pasīvi pieņem.
Kāpēc kļuvāt par skolotāju?
— Dabiski. Ja tavs kauss ir piepildīts, saturs plūst pāri malām. Lai tas neietu postā, ir jādalās ar citiem.
Skolotāja darbs netiek atlīdzināts. Naudu, kas tiek maksāta par kursiem, organizācija izmanto, lai strādātu karadarbības, dabas katastrofu rajonos, cietumos...
— Skolotāji strādā ar nosacījumu, ka algu nesaņem. Bet ir vēl cita atlīdzība… Mēs pamatkursā runājam par cilvēka fiziskā un radošā spēka avotiem: barību, miegu, elpu, meditāciju, bet par ļoti svarīgu es uzsveru vēl vienu — kalpošanu. Darot bez atlīdzības kaut ko labu saviem tuviniekiem vai pat svešiem cilvēkiem, mēs gūstam bezgala daudz prieka un iedvesmas. Novērtēju par lielu svētību apstākļus, kuros varu apvienot profesionālo darbu un šo kalpošanu.
"Dzīves mākslā" nav nekā sarežģīta. Mēs faktiski atceramies senas, zināmas gudrības, ko varbūt esam tikai aizmirsuši vai novērsuši no tām vērību. Piemēram, ka cilvēki jāpieņem tādi, kādi viņi ir, jo mēs nevaram viņus mainīt. Ja mēģināsim ar varu, viņi pretosies, un būs konflikts. Vai arī — ka jāsniedz roka ticībai. Ka cilvēkiem jāatbrīvojas no naida, skaudības, dažādām emocijām, tie kā piekrauts čemodāns jānoliek malā, lai būtu brīvas rokas un viegli pleci.
Kā zināms, jogu mācās pie skolotāja. Un arī mums ir savs "Dzīves mākslas" Skolotājs — Šri Šri Ravi Šankars, ko ciena un pazīst daudzviet pasaulē. Kad viņam jautāja par nopelniem, sniedzot šīs zināšanas, viņš atbildēja, ka viņš vienkārši ir savācis pušķī pļavas puķes — šīs vienkāršās, no dabas nākušās zināšanas —, un varbūt vienīgais darbs, ko izdarījis, — apsējis šim pušķim lentīti, izveidojot dzīvesgudrību buķeti, ko ikviens var saņemt, izbaudīt to garu un smaržu. Gudrība ir visur pasaulē, tikai tā ir izkaisīta, un ir brīnišķīgi, ja tu saņem zināšanu koncentrātu.
"Dzīves mākslas" kursā tas notiek. Mēs pieskaramies apmēram 40 tēmām par dzīvi, runājam par bērniem, nāvi, attiecībām, slimībām, ēdienu, miegu… Un mācāmies, kā praktiski veicināt dzīvesprieku, dabiskumu. Liela uzmanība tiek pievērsta elpošanai. Esat taču ievērojuši, ka dažādās emocijās — bēdājoties, priecājoties, uztraucoties — mēs katrreiz elpojam citādāk. Var arī otrādi — apzināti mainot elpošanu, mainīt izjūtas. Ir īpaša attīrošas elpošanas prakse — Sudarshan krya —, kad varam izjust, ka neesam tikai fizisks ķermenis, bet vairāki ķermeņi — arī prāts, atmiņa, ego, intelekts, elpa un patiesā būtība.
Joga tulkojumā no sanskrita nozīmē vienotība. Vienotība starp visiem šiem kermeņiem. Cilvēki, kas nāk uz kursu, bieži saka, ka vēlas būt veseli. Tad jautāju — kādu veselību gribat, tikai fiziskā ķermeņa? Fizisko ķermeni var salīdzināt ar trauku — no māla vai koka, porcelāna, sudraba… Bet kas ir trauka galvenā vērtība? Tā tilpums. Tur var ieliet kaut ko ļoti vērtīgu. Par trauka saturu — dzīves neredzamo daļu — mēs runājam.
Var mulsināt, ka šīs zināšanas nāk no tālās Indijas. Vai mums, ziemeļniekiem, maz der tik eksotiskas zemes gudrības..
— Mūsu Skolotājs saka: "Elektrību atklāja Eiropā, telefonu arī, bet tos izmanto visur, arī Indijā, Ķīnā, Tibetā." Jā, garīgums, dvēseles gudrības vairāk nāk no Austrumiem, bet tās ir tikpat pieejamas visiem kā elektrība vai telefons.
Reliģijām ir dažādas formas, rituāli, bet garīgā vēsma, kas caurvij ikkatru reliģiju, ir viena. Tas ir gara vējš, un nav nozīmes, vai tas nāk no rietumiem vai austrumiem. Joga nav reliģiska prakse, tā neapstrīd un neaizvaino nevienu reliģiju, tāpēc jogas zināšanas vienlīdz labi pieņemamas musulmanim, kristietim vai neticīgajam.
Kristietībā milzīga nozīme ir cerībai. Bet joga māca dzīvot tagadnē. Šri Šri Ravi Šankars saka: cerība ir nelaimīgo barība.
— Kāpēc skolotājs tā saka? Jo cerība prātu aiznes no tagadnes nākotnē, un es tad vairs neredzu to, kas zem kājām, neredzu iespējas, kas šobrīd paveras, un nespēju tās izmantot. Tas pats notiek, kad kavējamies atmiņās vai tirdam sevi par to, kas būtu varējis būt… "Dzīves mākslā" mēs runājam, ka dzīve ir tā, kas notiek patlaban. Taču tas nenozīmē, ka cilvēkiem jākļūst par viendienīšiem, nē! Mums dotas acis pierē, nevis pakausī, lai tās raudzītos, kas ir zem kājām un arī redzētu, kas būs turpmāk.
Mani ieinteresēja jūsu teiktais par prātu — iznāk, ka tas ir galvenais vaininieks, kāpēc nespējam dzīvot tagadnē.
— Mēs maz pazīstam vai vispār nepazīstam savus ķermeņus. Par fizisko sākam interesēties, kad kaut kas sāp, elpu ievērojam, kad esam ilgi skrējuši vai augstu kāpuši… Kursā runājam, ka prāta raksturīgākā īpašība — tas negrib dzīvot tagadnē, bet vai nu iestrēgst pagātnē, vai šaudās nākotnē. Un cilvēki nereti nogurst no domām — kas notiks? kāpēc es tā izdarīju? Galvā ir pastāvīga putra, un tu nepamani, ka dzīvo.
Kāda tam nozīme? Iedomājieties situāciju: agri no rīta steidzaties uz darbu, bet autobuss aizver durvis jūsu priekšā un aizbrauc. Kas notiek galvā? Domas sāk šaudīties nākotnē: atkal nokavēšu, šefs dusmosies, mani atlaidīs, no kā es dzīvošu…Vai rakņājas pagātnē: ja kaimiņš nebūtu izlaidis suni, es būtu gājis cauri sētai un paspējis… Pa to laiku garām pabrauc draugs, aizbrauc taksis, bet jūs to nepamanāt, jo vienkārši jūsu tur nav.
Jūs teicāt: prātu var uzveikt ar elpošanu.
— Prātu ar prātu pārliecināt nevar. Tas būtu tas pats, kas nemākulīgu pārvaldnieku, kas salaidis grīstē jūsu uzņēmumu, iecelt par galveno auditoru, lai atklātu kļūdas. Jēgas nebūtu nekādas! Jāaicina kāds no malas.
Kā jau teicu, elpošana atspoguļo mūsu iekšējo pasauli. Viens no "Dzīves mākslas" zelta likumiem skan: uz kurieni tu vērs savu uzmanību, turp aizplūst tavs spēks, un attiecīgā subjekta vai objekta īpašības kļūst par tavējām. Pievēršot uzmanību elpai, zinot tās likumus un praktizējot, prāts spontāni atgriežas tagadnē. Pirmā pazīme: pazūd domas. Es reizēm jautāju cilvēkiem: vai tad, kad galvā nav domu, jūs kļūstat muļķi? Viņi saka: nē, mēs tikai esam mierīgi. Miers ļauj atslābināties un skaidri redzēt apkārtni. Lēmumi nereti tiek pieņemti sasprindzinājumā, kad prāts neatrodas tagadnē, un visbiežāk šādus lēmumus mēs vēlāk nožēlojam.
Cita saistoša tēma, kam pieskārāties, bija par ego. It kā tam ir negatīva pieskaņa, bet diez vai cilvēks var dzīvot ar kailu dvēseli..
— Ego — paštēls, kādu mēs redzam sevi un pozicionējam citiem — nav dabisks stāvoklis. Mēs nepiedzimstam ar ego, to iegūstam pēc pirmajiem dzīves gadiem, kad sākam sevi apzināties. Un nepietiek ar vēlēšanos vien, lai ego atkristu. Tikai tad, kad gars kļūst ļoti stiprs un mēs iepazīstam savu dabu, ego sāk kust — tikpat maigi, kā uzradies, tas arī izzūd. Bet noteiktā dzīves posmā stiprs ego ir ļoti vajadzīgs. Iedomājieties, ka tāds, bez ego, aizejat pie darba devēja, smaidāt un rādāt savu atklāto dvēseli… Domājat, ka dabūsiet darbu? Ir jāprot pārliecinoši pateikt: es esmu vislabākais!
Bet ir arī jādzīvo tā, lai no šīs pasaules aizietu bez ego — tāds, kāda tajā ienācis. Skolotājs māca, ka dzīvi nosacīti var sadalīt četros ceturkšņos. Pirmajā mēs mācāmies. Otrais dots, lai baudītu un priecātos. Trešo varētu devēt par sociālo ceturksni, kad to, ko esi uzkrājis pirmajos divos, dod sabiedrībai. Un ceturtajā, kad rokas iztukšotas, tu meklē sevi un nonāc pie saviem pirmsākumiem. Tāds skaists riņķis.
Kur cilvēki visbiežāk iestrēgst? Otrajā ceturksnī, kā tad! Nereti cilvēkam jau 70 gadu, bet viņš meklē to pašu baudu, ko izjuta 30 gados. Patīkami, protams, bet cilvēka sūtība ir cita: tu nevari visu laiku ņemt. Ir arī jādod — bet ko dosi, ja neko neesi sakrājis vai saglabājis?
Pasaules uztvere, apgūstot jogu un "Dzīves mākslu", mainās, un atšķirīgais redzējums var kļūt par pamatu nesapratnei, pat atstumtībai.
— Man patīk skolotāja sacītais: jūs esat šurp atnākuši nevis pasīvi pieņemt pasauli, bet to transformēt. Pieņem pasauli, bet savā sirdī transformē to! Tu visu laiku nevari būtu tikai uci uci — vismaigākais cilvēks, tas var novest pie fatāla rezultāta. Reizēm pat rupjība ir attaisnojama, ja tā noved pie labā. Ja ir akūts apendicīts — kāda jēga no ārsta, kas mierinoši glāsta, nevis ņem skalpeli un griež?
Ciešanas rodas, kad tu pievērs pārāk lielu uzmanību izjūtām, kad iestrēdz tajās. Bet, kad sāc skatīt pasauli kā plašu arēnu, mainās apziņa, un ciešanas pārvēršas. Tu vairs nenosodi citus, bet redzi, ka viņi vienkārši daudz ko nezina. Nosodījuma vietā nāk līdzjūtība.
Vai gadījies piedzīvot, ka jūsu skolnieki krasi maina savu dzīvi?
— Jā, bet ne tikai tādēļ, ka es viņiem kaut ko izstāstīju. Šie cilvēki noteikti jau bija nobrieduši, un vajadzēja tikai pēdējos otas vilcienus, lai glezna būtu gatava. Garīgs briedums nav acumirklīgs, pirms tam ir noiets garš ceļš. Reizēm jau maza bērna acīs var saskatīt, ka viņa dvēsele ir nobriedusi, tad vajag tikai palīdzēt tai parādīt visu savu skaistumu.
Kursā jūs nekavējoties atbildat uz visdažādākajiem jautājumiem. Vai kādreiz esat iedzīts strupceļā?
— Ja būsi saspringts un tevī būs kaut mazākā baiļu dzirksts, noteikti atradīsies kāds, kas pieķers. Šis kurss ir dzīvs, katrreiz norit uz mazliet cita viļņa. Ir noteikts zināšanu karkass, bet visa telpa ap to tiek aizpildīta ar atnākušo cilvēku enerģiju, te ir vieta brīvai improvizācijai. Bet, kā jau teicu, — ja kauss ir tik pilns, ka plūst pāri malām, nav jāmeklē vārdi atbildei.
Reiz Īrijā runājām par to, kā alkohols, smēķēšana un citas atkarības ietekmē dzīvi, mazina tās kvalitāti un mēdz sagādāt daudz sāpju. Kāds jautāja: vai var kļūt atkarīgs no dzīves gaišajām izpausmēm — skaistuma, mīlestības? Vai šādi atkarīgie nav tie jocīgie pusmīkstie, pusdraudzīgie cilvēki, kas jūtas izcili tikai tādēļ, ka nedara neko sliktu.
Sacīju — šobrīd man atbildes nav. Kurss turpinājās, un pēkšņi galvā ieskrēja doma. Gribēju atbildēt, bet jautātājs teica: es jau zinu.
Šis stāsts ir par to, kāpēc es kursa pirmajā dienā saku: meklējiet atbildes sevī. Jo, atnākot uz šo pasauli, mēs esam apgaismoti. Zinām, kāpēc esam atnākuši, kāpēc tieši pie šiem vecākiem, droši vien zinām, kāds un cik ilgs būs mūsu ceļojums. Tikai pēc tam aizmirstam, bet šī gudrība ir mūsos, vien reizēm vajag nedaudz palīdzēt, lai atbilde rastos.
KO JŪS REDZAT? "Vairums uzreiz saka: melnu punktu. Bet ir taču arī liela balta lapa!" Aļģis Buraitis ilustrē vēl vienu prāta īpašību — uzsvērt negatīvo.
